Mūsu TV raidījuma uzticīgākie fani jau feisbukā vaicā: “Un kur tad ir jaunie izlaidumi?”. Kamēr man ir negaidīts enerģijas pieplūdums no piespiedu badošanās un vēdera burkšķēšanas, ko izraisījis preparāts “Fortrans”, steidzos nepievilt prasīgo publiku.
Stāstīt vairs nav atlicis nemaz tik daudz.
Pagājušajā reizē es aizmirsu pieminēt, ka no Akabas mēs arī nosūtījām pastkarti, un šim nolūkam iegriezāmies pastā. Jordānijas pasts pārsteidz ar vienveidību: tur nekā, burtiski nekā nav, izņemot kasierus, milzīgas dzeltenu abonentu kastīšu rindas un dažas pastkartes, turklāt pēdējo izvēle ir ārkārtīgi nabadzīga. Markas tā vispār nevar izvēlēties — ko dod, to dod. Apmeklētāju arī nav biezs. Interesanti, ka pastkartes nosūtīšanai uz Eiropu vajag divas markas: viena ir apmaksai valsts iekšienē, otra – ārpusē.
Uzreiz var redzēt, tīri valstiska un formāla iestāde: kad es palūdzu tādu pastkarti kā vitrīnā, man paziņoja, ka tādas ir beigušās, bet vitrīna aizslēgta ar atslēgu, kuru nav paredzēts atslēgt. Cita lieta ir mūsu izdomas bagātais Latvijas Pasts, kur jau teju vai pamperus pārdod, un cilvēki, kas alkst sapirkties sadzīves preces, laužas uz centrālo nodaļu tā, ka gaidīt dažkārt nākas pusotru stundu, bet biļešu automāts rāda kādus četrdesmit cilvēkus.
Tomēr atgriezīsimies pie mūsu auniem, tas ir, izlidošanas no Eilatas. Tādi atlētiski un izveicīgi zvēri kā mēs spēja vienlaicīgi stiept divas kastes ar velosipēdiem un somas, un tas viss tāpēc, ka abiem forma un rokturi bija ērti, un spēka ir neizmērojami daudz.
Autoostā bijām ilgi pirms plānotā autobusa, bet miglaini atcerējāmies platformas numuru un cerējām uz tautas masu izveidošanos ap to tuvāk X stundai. Lai cik dīvaini tas nebūtu, masas veidoties nesteidzās. Man bija atmiņā, ka viens un tas pats autobuss autoostā iegriežas divas reizes: savāc apdomīgos no stacijas, izbraukā viesnīcas un tad atgriežas un savāc tos slinkākos un azartiskākos. Mēs šoreiz, pārmaiņas pēc, nolēmām pievienoties apdomīgajiem, bet mums tas nepalīdzēja: autobuss pirmajā norunātajā laikā nez kāpēc neatbrauca vispār, un mēs sākām iegrimt viegla satraukuma stāvoklī, kas, par laimi, nebija tuvu tik pārmērīgs, kā ierodoties un steidzoties uz Jett autobusu.
Mēs bez piedzīvojumiem tikām līdz lidostai, kārtējo reizi papriecājoties par kruto dzeloņstiepļu žogu uz robežas ar Ēģipti: divās rindās un trīs metru augstumā.
Lidostā uzreiz pie ieejas un vēl pirms reģistrācijas letes iestājāmies rindā. Saprašanas, vai mums ir uz šejieni, nebija, tāpēc Ribakovs aizgāja līdz reģistrācijas letei un atpakaļ, un ieteica to pašu arī man. Kad šo pašu triku mēģināju atkārtot es, sastapos ar ārkārtīgi dedzinošu drošības dienesta darbinieces skatienu, ko es iztulkoju verbālā formā ar vārdiem: “Kur lien, pilnīgi prātu zaudēji?” un steidzīgi atkāpos atpakaļ rindā. Īpašs cilvēks, kas darbojās pēc load balancer’a principa, atvēra lenti katrai rindai pēc kārtas (atkal kalambūrs, bet miesā balts) un pēc FIFO principa laida cauri malējos, pie tam pieklājīgi visiem klanoties ar pozitīviem komentāriem krievu valodā.
Atvainojiet, protams, par angļu valodas terminoloģijas pārbagātību, bet manas smadzenes tagad atkal daļēji veido programmētāja realitāte. Lieta tāda, ka esmu izgājis darbā, lai arī tikai uz pusslodzi, jo pārējā laikā es pētu sava organisma dīvainības un vedu sirsnīgas sarunas ar dažādiem ārstiem. Un lai gan ārsti ir interesanti un inteliģenti cilvēki, tomēr gribētos nākotnē savu saskarsmi ar viņiem samazināt.
Atgriezīsimies, tomēr, pie tās procedūras, kas jau drīz sāksies mana stāsta temporālajā kontinuumā, un par kuru daudzi no jums ir dzirdējuši manus krāšņos un emocionālos stāstus.
Pienāca rinda arī mums – jauna, simpātiska un pieklājīgi ģērbta meitene (citas neredzēju) bez intereses pāršķirstīja mūsu pases, līdz uzdūrās zīmogam par Jordānijas robežas šķērsošanu. Te viņai uzreiz iedegās spuldzīte, un viņa pasauca tumšādainu, tievu puisieti, kuru Saša nokristīja par “maiņas vecāko”.
Šis ķērās mums klāt pa nopietno. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga.
Kas jūs vieno? Jūs esat draugi?
Kas tas par tūrisma klubu? Cik gadus tas pastāv? Cik gadus jūs tajā darbojaties? Ko jūs tur darāt? Cik gadus jūs viens otru pazīstat?
Cik gadu ir jūsu velosipēdiem? Kur tie pirkti?
Kāpēc jūs aizbraucāt tieši uz Jordāniju? Vai iepazināties ar vietējiem? Viņi jums kaut ko dāvināja?
Es to nejautāju vienkārši tāpat, bumba var būt visdažādākajās formās, jūs taču to saprotat?
Vai jums ir ieroči? Nazis?
Nazis Ribakovam bija, ko viņš arī labsirdīgi atzinās, lai neiegrābtos vēl uz stundu jautājumu. Lieta tāda, ka nav reti stāsti, kad uz robežas pratina nevis pusstundu un pat ne stundu, bet, piemēram, astoņas (ar pārtraukumiem) un atsevišķā kabinetā.
Nopratināšana, lai arī ārkārtīgi korekta, bija ātra un skarba, puisis gandrīz nesmaidīja. Labi, ka mēs tai gājām cauri divatā: esmu trauksmains cilvēks, un vienam man būtu nekomfortabli, lai gan aiz manis nav nekādas vainas, bet te vismaz brīžiem izdevās nomest spriedzi ar jociņiem un saskatīšanos.
Pamocījis kādas piecpadsmit minūtes, puisis mūs aizveda pie skenera. Iekārta izskatījās futūristiski, kā daļiņu paātrinātājs : gara un pēc būtības cilindriska, bet vietām sašaurinājās daudzstūra formas sabiezējumos.
Sākumā noskenēja mūsu somas, tad palūdza tās atvērt un izvilka nelaimīgo katliņu, džoilenta pārpalikumus un visādus citus sīkumus. Šīs mantas atkal iebāza skenerī, atsevišķi. Pēc tam palūdza atvērt velosipēdus, izvilkt (sic!) tos no kastēm un novilka pa tiem ar ošņājamo nūju, kuras galā bija vatīte daļiņu uztveršanai. Pēc tam šo vatīti izmanto, lai analizētu savākto uz sprāgstvielu saturu. Ar ošņājamo nūju apčamdīja ne tikai somas, kastes, vellapēdus, bet vietām arī mūs.
Interesanti, ka tad, kad DD darbinieks apskatīja manas mantas, aptieciņa vispār nepiesaistīja viņa uzmanību, lai gan, ja viņam būtu tāds nodoms, viņš būtu varējis uzdot man nepatīkamu jautājumu par to, kur ir recepte stipras iedarbības medikamentiem, kurai pēc likuma man jābūt līdzi, šķērsojot robežu. Par laimi, viņam uz to bija nospļauties no augsta zvanu torņa, un viņš uzreiz aizvēra aptieciņu.
Beigu beigās puisis palika apmierināts ar apskati, bet pateica, ka dažas lietas būs jāatliek atsevišķā somā. Labā apsardze tādas somas dāvina, kvalitatīvas, ar foršu baltu uzrakstu uz zila fona “Airport Security” un mogendāvidu pilnīgi bez maksas.
Kad likās, ka viss jau aiz muguras, es dzirdu: “Bet jūs, Vladislav, es lūgšu palikt”. Angļu valodā, un ir grūti saprast, kādā veidā tiktu pratināti cilvēki, kuri šo valodu nepārvalda. Krievvalodīgo Izraēlā, protams, ir kā biezs, bet latvieši lidostā droši vien neatrastos.
Puisis sāka jautāt: “Kas tad tas mums te kabatiņās” Rokas bagāžā? Vai tur ir kāda elektronika? Es jau sāku teikt, ka neturam, bet, atverot mugursomu, ieraudzīju tur divus telefonus un fočiku, par kuriem biju pavisam aizmirsis, jo par tehniku tos neuzskatu, tā esmu ar viņiem saradis.
Te pieskrēja nule redzētā meitene un sāka kaut ko čukstēt vecākajam ivritā. Lai gan es ne bē, ne mē, sekojošie notikumi parādīja, ka tulkojums bija vienkāršs: “Ne Vladislavs, bet Aleksandrs”. Tā nu es tiku sveikā: Sašu atstāja čakarēt tālāk, bet es beidzot nokļuvu līdz kārotajai reģistrācijas letei. Te jāpaziņo, ka tādus aizdomīgus tipus kā mēs vienus pašus pa lidostu nevadā: vienmēr esam specaģenta uzraudzībā. Kasti nācās stiept vienam pašam, labi vēl, ka grīda slīd.
Pie reģistrācijas mani gaidīja mazs zemūdens akmentiņš: lieta tāda, ka parasti es velosomas ar izolenti satinu vienā, un tad jau nododu bagāžā. Te tās pārbaudīja atsevišķi, iezīmēja ar velna zīmi (tas ir, uzlīmēja svītrkodu), un vairs nekādas turpmākās mahinācijas ar somām veikt nedrīkst! Vai tiešām liks piemaksāt? Pēc tik ciešas saskarsmes ar DD es nebiju tajā labākajā omā, un, neskatoties uz manu parasto nekonfliktēšanu, biju gatavs nedaudz pakašķēties. Par laimi, vienmēr var samānīties un pateikt, ka somas sadalīt divās daļās lika drošībnieki, ko es arī izdarīju.
Gadījumus, kad es meloju, var uz pirkstiem saskaitīt, bet te es nolēmu, ka tie jau gandrīz nemaz nav meli.
Pēc tam es izgāju cauri vēl vienam skenerim, kur mani jau vairs gandrīz nečakarēja, jo mans pavadības kurators-androīds paziņoja darbiniecei pie rentgena, ka esmu izpētīts krustu šķērsu un nekādas briesmas neradu.
Kādas desmit minūtes pasēdēju uz soliņa, gaidot, kad parādīsies Saša, un viņš tiešām uzradās. Tīrs kā zīdainis: bez savas milzīgās mugursomas, kurā ir visas siltās drēbes. Kāpēc Sašu aizturēja un kādas pazemojošas procedūras ar viņu vēl tika veiktas? Kur palika mugursoma?
Lai saglabātu nožēlojamas intrigas paliekas, pastāstīšu par to nākamajā daļā.